Viljams Šekspīrs, angļu dzejnieks un dramaturgs, uzskatāms par vienu no visu laiku izcilākajiem autoriem pasaules literatūrā. Viņa filozofiskās lugas un dzejas darbi pazīstami un kalpo par paraugu visā pasaulē(„Romeo un Džuljeta”, „Hamlets”, „Karalis līrs uc.”). Tradicionāli Šekspīra daiļradi iedala 3 posmos: optimistiskais periods no daiļrades sākuma līdz 1601.gadam, traģiskais periods no 1601.-1608. gadam un romantiskais periods no 1608.-1612. gadam. Šāds dalījums un autora rakstības stila atšķirības saistītas ar tā laika notikumiem Anglijā un iegūtajām dzīves atziņām, kas laika gaitā mainījušās.
Traģiskā perioda laikā „angļu sabiedrību satrauca gaidāmā karaļvaras maiņa. Entuziasmu un cerības, ar kādām pirms 45 gadiem sabiedrība sagaidīja Elizabetes valdīšanas sākumu, bija nomainījušas šaubas un neticība sabiedrības progresa iespējamībai vispār. Zināmā mērā tas nozīmēja Šekspīra jaunības dienu ideālu sagrāvi.”1 Šajā laikā arī tapa liela daļa Šekspīra traģēdiju, tostarp „Makbets”, kura pamatā ir indivīda un varas attiecības.
Darba pamatā ir literatūrā bieži izmantotais „paņēmiens” - sižets balstās uz pareģojumu un tā tālāku atrisinājumu. Lugas galvenais tēls Makbets un karaļa karapulka ģenerālis Benkvo kļūst liecinieki 3 raganu pareģojumam, ka Makbets reiz kļūs par karali. Sākumā Makbets apšauba šādu iespējamo dzīves scenāriju, ņemot vērā karaļu dzimtes rakstus – viņa šķērsli ceļā uz troni ir Kamberlendas princis. Makbets vēl nenojauš kāds likteņa pavērsiens gaidāms un kādus fiziskos un psiholoģiskos šķēršļus nāksies pārvarēt, lai šo mērķi sasniegtu. …
