Bija 1862. gads... Ne ar ko īpaši zīmīgu 19. gadsimta franču mākslas vēsturē tas neizcēlās. Var sacīt: dzīv ritēja savu parasto gaitu.
Salona slavenie korifeji greznajos ateljē gleznoja savas elegantās daudzmetrīgās un mazgabarīta gleznas, kas jau iepriekš bija iestiprinātas dārgos, plastiski veidotos, apzeltītos rāmjos. Vesels bars mākslas zinātnieku, kritiķu, reportieru un „lietpratēju” sekoja katram Francijas salonmākslas jauno „šedevru” rašanās solim.
Lūk, dažas rindas, kas raksturo šo laiku:
Oficiālajā Salonā izstādīta Kabanela „Venēra”... „Izvirtusi un baudkāra”, tā tomēr netika atzīta „ne mazākā mērā par netikumīgu” un apbūra visus skatītājus, jo, kā teicis kāds no kritiķiem, viņai ir „ritmiska poza, viņas ķermeņa formas ir patīkamas un veidotas ar labu gaumi, krūtis jaunas un tvirtas, apaļīgās gūžas nevainojamas, kopējā līnija harmoniska un tīra. Šo pilnīgi nenozīmīgo, bet izcili pievilcīgo darbu ne tikai nopirka ķeizars, bet tas arī atnesa gleznas autoram Goda leģiona lentīti un akadēmiķa nosaukumu.”…
