Vācija. Progresa vēstures filozofija 18. gs. otrajā pusē. 18. gadsimtā humānistiskās zinātnes nonākušas pilnīga pagrimumā. Universitātēs lekcijas vairs nelasīja latīņu valodā, sacēlās protesti arī pret jaunklasicismu, pret franču dzeju un drāmu. Vācu dzejnieki un literatūras kritiķi iesāka apkarot šīs dzejas formas, sludinot „dabisko” un „tautisko”. Vācu inteliģencē 18. gs. otrā puse šie divi jēdzieni saplūst kopā: viss, kas atbilst tautas garam, ir arī vērtīgs kā veselās, dzīves bagātības pilnās dabas izpausme.
Otra raksturīgā vācu kultūras kustības pazīme ir reliģiskās sajūsmas moments. Vacijā reliģiju joprojām uzskata par ievērojamu dzinējspēku morāles novadā, kristietība vēl nav piekāpusies bezdievīgās filozofijas priekšā. Mācītie teologi vēl joprojām it kā turpina reformāciju, kas, pēc viņu pārliecības, ir vedusi un arī ved cilvēku sabiedrību pretī pilnībai.…
