Šis domugrauds nav jāsaprot burtiski, tam ir dziļāka nozīme. Tas mani uzrunā. Citi šo domugraudu attiecina arī uz priekšmetiem, lietām, ne tikai uz cilvēkiem. Dzirdot šo domugraudu šķiet, ka tikai kādreiz bija tādi cilvēki, kuri saplīsušas lietas laboja, nevis izmeta, bet, manuprāt, tā nebūt nav. Arī mūsdienās ir tādi cilvēki.
Pēc manām domām, to vislabāk var attiecināt uz cilvēku attiecībām. Kad divi cilvēki sastopas, iepazīstas, iemīlas, izveido ģimeni un apprecas. Viņi jūtas laimīgi, kā arī apkārtējiem tā škiet. Dzīve ir skaista, bet ar laiku iestājas attiecību rutīna, kāds no partneriem ilgojas pēc kā jauna, aizraujoša un izdara sānsoli, iesaistās mīlas dēkā. Apzināti vai nē, tas nav svarīgi. Solījums par mūžīgu uzticību ir lauzts. Un šajā brīdī otram partnerim ir jāpieņem smags lēmums – piedot un „saplīsušo lietu labot” vai tomēr to „izmest”, par spīti tam, ka partneris viņu ļoti mīl. Protams, vienkāršāk būtu šo cilvēku pamest, nevis sadzīvot ar to, ka viņš atstājis neuzticības pēdas otra dvēselē.
