Raiņa dramaturģijā sievietēm ir īpaša loma. Tās lielākoties ir kareivīgas, gudras, bezbailīgas, pašpārliecinātas, cēlas un, protams, skaistas. Šādas īpašības visvairāk var attiecināt uz Āriju, Spīdolu un Laimdotu, kas sastopamas Raiņa lugās „Indulis un Ārija” un „Uguns un nakts”.
Ārija bija ļoti skaista, jauna sieviete, kuru Indulis iemīlēja jau no pirmā acu skatiena. Tai bija bāla āda, melni mati, koši sārtas lūpas un viņas daiļo augumu nosedza grezns apģērbs. Par spīti ārējam skaistumam, Ārijai bija ne tik jauks raksturs. Viņa bija egoistiska, jo uztraucās tikai par savu labklājību. Ārija nespēja pieņemt to, ka Indulim bija svarīga ne tikai viņa, bet arī sava tauta. Tā uzskatīja, ka tikai viņai klājas grūti, tikai viņai jākļūst laimīgai, nedomājot par citu cilvēku ciešanām. To var manīt šajā citātā: „Vai tevim arī sāp? Vai ir tev sirds?” Neskatoties uz skaistās sievietes patmīlību, Āriju var apbrīnot par viņas bezbailību un drosmi - ne katra sieviete spētu tik droši sēsties zirga mugurā un kareivīgi cīnīties, nebīdamies savas nāves.
