Latvija man var dot visu. Māju, kurā vadīt savu mūžu, dārzu, kurā audzēt burkānus un bietes, kūti, kurā turēt govi un divas aitas, jūru, pie kuras veldzēties karstās vasaras dienās, dīķi, uz kura slidot aukstajā ziemā, kad sals kož degunā, darbu, kuru strādāt pēc labākās sirdsapziņas, cilvēku, kurš mīl mani un kuru mīlu es, un suni, kurš tumšajā naktī sargās manu miegu. Vai tas nav viss, kas cilvēkam ir vajadzīgs? Protams, kādam Latvija ir devusi vairākas villas, kādam varbūt ir vairāki simti arami hektāri zemes, kādam mazāk darba, bet vairāk naudas, un kādam vairāki cilvēki, kuri mīl. Latvijas uzdevums ir dāvāt visiem mājas, taču ne katrs to spēj pieņemt un novērtēt.
Ko gan es varu dot Latvijai? Materiālās vērtības tai neko nedos. Latvija ir pietiekami bagāta un reizē arī nabaga.
