Līdz pat 1980. gadiem organizāciju uzskatīja par racionālu līdzekli, kā koordinēt un kontrolēt kādu noteiktu ļaužu grupu.
Tomēr organizācija nav tikai kabineti un apspriežu telpas, direktori un apakšnieki, kurus kontrolē un vada kādu konkrētu mērķu sasniegšanai. Organizācija ir kaut kas vairāk. Organizācijām tāpat kā cilvēkiem piemīt sava neatkārtojamā individualitāte.
Organizācijās, kur ir sava vēsture, veidojas īpaša dzīves struktūra , savas tradīcijas un rituāli. Organizācijas var būt klientam draudzīgas un naidīgas, elastīgas un birokrātiskas, konservatīvas un radošas. Pēc organizācijas attīstīšanas veidojas savas vērtības, pārliecības, normas un uzvedības noteikumi. Katrā organizācijā rodas unikālas iezīmes, kuri ļauj raksturot viņu kā specifisku cilvēku kopumu, rodas „unikāla kopīga psiholoģija.” Ja var runāt par to, ka organizācijai ir dvēsele, tad dvēsele – organizācijas kultūra. Organizācijas kultūra nesēji – cilvēki. Kultūra izrāda lielu ietekmi uz organizācijas locekļiem, izmaina viņš uzvedību saskaņā ar normām un principam. Organizācijas kultūra formējas kopēja pārvarēšanas procesā cilvēkiem, kuri strādā vienā organizācija, ārējas adaptācija grūtības un iekšējas integrācija [1;2].
Pie ārējam adaptācijas grūtībām attiecas viss, kas ir saistīts ar organizācijas izdzīvošanu sabiedrībā - kontakti ar partneriem un patērētājiem, attiecības ar valdību, uzvara ar konkurentiem.
Iekšēja integrācija – kolektīva rašanas process, pārvēršana no „Es” uz „Mēs.” Uzdevumi – valdības sadalīšana, pilnvaras un atbildības diligācija, konfliktu pārvēršanas. [5]…
