10. līdz 12. gadsimta apbedījumu vietās saglabājušās tērpu atliekas sniedz ziņas par apģērbu un rotaslietām, kādas valkājuši mūsu senči. Vīrieši tērpās linauduma kreklos un linu vai pakulu auduma biksēs. Virs krekla valkāja vilnas auduma svārkus. Kā kreklu, tā arī svārkus pie kakla sasprauda ar īpašu adatu vai saktu. Svārkus izrotāja ar bronzas spirālītēm un dažādiem piekariņiem. Tos sajoza ar jostu, kuru auda vai darināja no ādas un rotāja ar metāla kalumiem. Pie jostas parasti piestiprināja nazi un citus līdzi nēsājamus priekšmetus. Karavīram pie jostas bija piestiprināts zobens. Kājas līdz ceļiem notina ar vilnas auduma lenti – kājautu. Kājās āva ādas pastalas, kā arī no liepu lūkiem pītas vīzes. Bagātākie ļaudis valkāja ādas kurpes vai zābakus. Jātnieki pie zābakiem piestiprināja piešus. Cepures izgatavoja no vilnas auduma vai no zvērādām. Ļoti iecienītas bija caunādas cepures. Tās izgreznoja ar bronzas spirālītēm. Nepieciešama apģērba sastāvdaļa bija vilnas auduma apmetnis. Ziemā nēsāja zvērādas apmetņus, arī kažokus.
Sievietes valkāja linauduma kreklus, kas tika izrotāti ar dažādiem rakstiem, vilnas auduma brunčus, kājautus un ādas apavus. Neatņemama sievietes apģērba sastāvdaļa bija villaine – vilnas auduma plecu lakats. …
