Šajā darbā autore analizēs bērnu un vecāku attiecības, to problēmas Francijā.
Eiropas Savienības dalībvalstu valdību pārstāvju konference, kas 2003. gada 30. septembrī1 sanāca Briselē, kurā, tajā skaitā, nodeklarēja, ka bērniem ir tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību, viņi drīkst brīvi paust savu viedokli. Katram bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā viņa interesēm.
Viens no apstākļiem, kas liek spērt soļus bērnu tiesību nodrošināšanai, ir tas, ka ielās ir diezgan daudz klaiņojošo bērnu. Dažreiz šķiet neticami, taču Latvijā gadiem ilgi dzīvo bērni, kuriem nav ne dzimšanas apliecības, ne kāda cita dokumenta un par kuru esamību pasaulē kāda no valsts institūcijām uzzina tikai nejauši.
Gan Latvijā, gan Francijā Iemesli, kādēļ bērni uz ielas klaiņo, ubago, vienkārši dzīvo vai izklaidējas, ir dažādi. Ir bērni, kurus vecāki sūta zagt, ubagot vai sniegt seksuālus pakalpojumus. Ir bērni, kuri uz ielas nonāk, piedzīvojumus meklējot. Bērni piedzīvo gan ielas valdzinājumu, gan šausmas. Pusaudžus vilina ielas dzīves šķietamā brīvība un neatkarība.
Eiropas Padomes2 pētījumā (1994) tiek analizēta arī masu mēdiju loma sabiedrības attieksmes veidošanā pret ielas bērniem dažādās valstīs. Interesants piemērs ir Francija, kur pārāk bieži žurnālistiem trūkst pieredzes un izpratnes, lai pareizi atspoguļotu šo jauniešu dzīves apstākļus. Žurnālisti bieži lieto tādus terminus kā “problēmcilvēki” un “geto”.…
