-
Reliģija un ētika
Tomēr ir grūti nepiekrist tam, ka, „pateicoties savām sākotnējām galvenajām funkcijām – vienota pasaules izpratnes veidošana, sabiedrisko attiecību ētisko un morāles kritēriju uzstādīšana, u.c., reliģija, sākot no tās rašanās līdz pat mūsdienām, joprojām spēlē nozīmīgu lomu sabiedrības un valsts veidošanā un stabilitātē. Īstenībā, reliģija ir viena no sabiedrības organiskām sastāvdaļām, neskatoties uz daudzām savām iekšējām neatbilstībām, kā arī pretrunām ar racionālo, jeb zinātnisko pasaules uztveri.”[4]
Kopumā var izsecināt, ka jebkura veida reliģija nav pilnīga, jo aiz tām patiesībā vispirms stāv cilvēks, kurš māca un sludina šo reliģiju nevis pats Dievs, tāpēc tā arī nevar būt pilnīga un visaptveroša, līdz ar to nevar izpildīt visus ētikas un morāles likumus. Tas nozīmē, ka reliģija nevar iemācīt cilvēkam atšķirt labo no ļaunā un rīkoties morāli pareizi, to var iemācīties tikai vien viņš pats un viņa ticība, kas šajā gadījumā vairāk ir pārliecība nevis ticība kādam augstākam spēkam. Un tā kā es pati neesmu kristiete, neuzskatu sevi par sliktāku cilvēku salīdzinājumā ar citiem. Manuprāt, ētisku rīcību bērniem jāgūst vispirms no vecākiem (arī no pārējiem tuviniekiem, reizēm pat no apkārtējiem) no kuriem viņš mācās, nevis no Dieva un Bībeles, par kuru eksistenci vai patiesumu viņš šaubās. Kā arī reliģija nedrīkst aizliegt cilvēkam darīt, ko viņš pats vēlas. Savukārt, lai risinātu reliģijas ētiskās problēmas, tās ir jāapkopo un patiešām jāsāk risināt vispirms vienas baznīcas mērogā, un, ja tai būs panākumi, tad tai pamazām sāks sekot pārējās. Ja nē, tad tās visticamākais būs grūti atrisināt. Tāpēc uzskatu, ka jau reliģijas pirmsākumos ir ielikts kāds pamats, kas ir pretrunā ar ētiku.
…
Reliģija arī mūsdienās ir diezgan aktuāls temats, ne tikai vien tāpēc, ka liela pasaules iedzīvotāju daļa pieskaita sevi pie kādas no daudzajām reliģijām, bet arī tajos brīžos, kad modernizējas zinātne un valstīs tiek pieņemti likumi, kuri skar arī baznīcu. Protams, bieži vien tas skar kristietību, bet lai spētu to apskatīt ētiskā līmenī, to ir jāsalīdzina ar citām reliģijām, jo pasaulē pastāv ne tikai kristietība un tās paveidi, bet arī jūdaisms, islāms, budisms, hinduisms u.c. Sabiedrībā ir sastopamas dažādas ētikas problēmas, kuras skar mūs visus, tomēr, diemžēl šīs problēmas ir sastopamas arī reliģijā, kurā, pēc būtības, tām nevajadzētu būt, jo reliģija risina arī tādus problēmjautājumus kā ētikas pamatus, pat atsevišķos gadījumos ir ētikas pamatā. Šī iemesla dēļ ir jāapskata reliģija no ētikas puses, lai izvērtētu, cik tā patiesībā ir ētiska. Tā kā ir dažādi reliģiju veidi, tad arī to ētiskums ir citādāks. Dažādos avotos tiek minēts, ka reliģija ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko pārdabisku, svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas un, ka bieži ar vārdu "reliģija" apzīmē konkrētas reliģiskas organizācijas, kas formāli apvieno savas ticības pārstāvjus un uzskata sevi par oficiālā viedokļa paudējām un uzturētājām. [4] Pat tikai vien no šī teikuma, var skaidri izsecināt, ka tieši šie „uzskati” arī rada ētikas problēmas, jo katram cilvēkam ir savi uzskati un, ja šie dažādie uzskati pastāv arī starp dažādām reliģijām, tas jau vien nozīmē tikai to, ka arī katrai reliģija ir citādāki ētiskie uzskati un tieši tas padara reliģiju pat par globālu ētikas problēmu.
