Latvija kā sīciņa skaņa izskan maza bērna mutē. Bet kā liela un varena atbalsojas pieaugušā sirdī. Kāpēc? Pieaugušais jau vairākus gadu desmitus bradājis pa zaļo zāli, smilšaino jūrmalu, dzēris tīrākā avota ūdeni un krāsnī ceptu rudzu maizi piekodis. Bet šis mazais, nedrošais bērniņš vēl tikai to visu darīs, spers pirmos soļus pāri dzeltenajām pienenēm, skries pretī balti vizuļotam sniegam, vēlēsies šo mirdzumu paņemt rokās un piespiest pie krūts, kā tiek darīts ar visām skaistām un mīļām lietām.
Latvija tā vienmēr ir bijusi darba tautas, mīlošu ģimeņu un brašu vīru zeme. Bet kā ir tagad?
Jau kopš seniem laikiem Latvija ir bijusi sīksta, pacietīga un centīga tauta. Tā paklausīgi kalpojusi vāciešiem, pat pie vismazākās iespējas iekopa savu zemi, pat ja tā bija jāiekopj mežā, purva malā, atmatās vai izcirtumā. Latviešiem tas nebija šķērslis. Viņi strādāja līdz melnai tumsai tikai, lai būtu savs kaktiņš, stūrītis zemes. Sākoties kariem, latvieši nebija vienaldzīgi. Sāka dibināt strēlnieku bataljonus un savu zemi bija gatavi aizstāvēt skrienot pretī atklātai ugunij.…
