Ak, Alvīne! Visu dzīvi Ričiņš bijis viņai tas mīļākais. Kaut vai vienu dienu par viņu neiedomāties nabaga sievietei jau liktos kā grēks. Un vēstule, kaut tik pastā būtu kāda vēstule no dārgā dēla! Interesanti, vai tā bija tiešām īsta mīlestība pret Riču, vai tikai pēdējais cerību stariņš, kas viņu saturēja un ļāva atgriezties senajos laikos pagātnē, kad, iespējams, Alvīne bija laimīgāka. Bet kā viņas pasaule bruka, kad viņa uzzināja, ka vēstulē no cietuma nav neviena vārda mātei: “Alvīne neatbildēja, viņas zobi sitās pret tasītes malu, skatiens bija pavērsts sienā, un tajā nebija lasāms nekas.” Visu šī nabaga sieviete bija piedzīvojusi un pārdzīvojusi, bet laimes viņai nebija.
“...Tomariņi uz debesu fona atgādināja melnas drupas.” Un tādas vecā Tomariņa mājas izskatījās, kad Rūdolfs tās pameta pēdējo reizi. …
