Daudzu gadu garumā cilvēce ir strauji attīstījusies ne vien no tehniskā aspekta, bet arī no garīgā un dvēseliskā. Tik daudzi jaunievedumi un izgudrojumi ir spējuši sacelt tikai īslaicīgas ažiotāžas, jo cilvēkiem viss ātri apnīk un viņi kāro pēc kaut kā jauna un nebijuša. Klusiņām, kautrīgi citu sensāciju ēnā savu mūžu ir izdzīvojusi valoda- daiļa un bagāta. Leons Briedis ir teicis, ka valoda ir visbrīnumainākais un visapbrīnojamākais, ko cilvēks savas pastāvēšanas vēsturē ir radījis (S. Kļaviņa, 1997:4). Valodai ir tāda vērtība, kura nestāv pat tuvu visiem pasaules zelta krājumiem. Tā ir nenovērtējama. Katra valoda ir unikāla un vienreizēja, tā ir kā „pērle cilvēces vainagā” (A. Blinkena, 1999:5). Līdz ar tautu dzīvo arī valoda. Mūsu rokās ir valodas dzīvības liesmiņa, mums tikai jāspēj tā nosargāt no ikdienas vējiem un vētrām.…
