Trimdas literatūra ir īpaša tēma vidusskolas literatūras kursā, kaut vai tāpēc, ka pati trimda ir ļoti liels pārdzīvojums, kurš maina cilvēku dzīvi. Dzīvojot emigrācijā, trimdinieks nepārtraukti kavējas atmiņās par mājām, dzimteni, tieši tāpēc māju motīvs ieskanas tik spilgti trimdas literātu darbos.
Jebkuram cilvēkam, kurš ilgstoši tiek nošķirts no dzimtenes, tā sāk šķist svēta un idealizēta, vienīgā vieta pasaulē, kur var justies laimīgs. Ilzes Šķipsnas romānā „Aiz septītā tilta” galvenā varone Edīte ieskaidroja sev: „Tu nekad un nekur vairs nejutīsies kā mājās – kā bērnībā – un citādi justies nav vērts.” Interesanti ir tas, ka trimdas literātu prozas darbos mājas parasti tiek apcerētas ar neslēpjamu sajūsmu un nostaļģiju. Piemēram, Gunara Janovska romānā „Sōla” galvenais varonis Arturs Skuja, mēģinādams pastāstīt, kāda ir Latvija, saka tā: „Tā ir maza zeme. Balti bērzi, priedes un egles tur sapņo klusu ūdeņu malās.” Savukārt dzejā mājas tēls reti kad tiek parādīts tieši, tam parasti tiek piešķirta simboliska nozīme, īpašs salīdzinājums.…
