Politiskā ekstrēmisma izaugsme Rietumeiropā – imigrācijas efekts vai politiskās kultūras iekšēja krīze?

Politiskais ekstrēmisms ir kļuvis par Eiropas politikas vienu no iezīmēm, ar kuru ir jārēķinās. Rietumeiropas valstis tradicionāli ir uzskatāmas par demokrātijas aizsācējām un to tradīciju uzticīgām turpinātājām, līdz ar to var likties grūti skaidrojama politiskā ekstrēmisma izplatība šajā reģionā. Ir skaidrs, ka jaunu radikālu tendenču rašanās skaidrojama ar kāda veida neapmierinātību pret pastāvošo sistēmu, taču konkrēti cēloņu noskaidrošana ir apgrūtinoša. Kaut arī Rietumeiropas valstis savos pamatos ir samērā līdzīgas, tomēr politiskā kultūra un iekšējā situācija katrā no tam ir atšķirīga.
Pēc abiem pasaules kariem eiropieši, pirmkārt, ir iestājušies par mieru un diplomātisku krīžu un problēmu risināšanu, līdz ar to neskaidra liekas to augoša pozitīvā nostāja pret ekstrēmām kustībām. Viena no tiem raksturīgām iezīmēm ir vardarbības kā līdzekļa mērķu sasniegšanai atzīšana, kas vidusmēra eiropietim tomēr varētu likties nepieņemami. Līdz ar to rodas viens no svarīgiem jautājumiem – kas raksturo mūsdienu ekstrēmisma atbalstītājus.
Politiskais ekstrēmisms dalāms ir divos virzienos – kreisajā un labējā. Rietumeiropā darbojas abu šo virzienu pārstāvji, taču jāatzīst, ka nesenā atbalsta pieaugums ekstrēmismam pirmkārt, ir saistāms ar labējo spēku darbībām. Šajā darbā centīšos apskatīt, kādi varētu būt, iemesli politiskā ekstrēmisma izplatībai un konkrēti, kas radījis ir piekrišanu tieši labējiem spēkiem. Kā arī to, kādā veidā radies ir šis atbalsts un vai tas ir saistāms tikai ar imigrantu skaita palielināšanos.
Ar ekstrēmismu parasti apzīmē idejas un darbības, kas pārsvarā liekas nepieņemamas civilizētā sabiedrībā. Ekstrēmisms parasti tiek saistīts ar vardarbības un agresīvu metožu pielietošanu savu mērķu sasniegšanai, kas parasti ir politiskas vai sociālas izmaiņas. Līdzīgi ekstrēmistiem darbojas arī radikāļi, taču to idejas un darbības parasti nav tik atšķirīgas no sabiedrībā pieņemtajām normām.
Lipseta izvirzītā hipotēze paredzēja to, ka pievēršanās ekstrēmismam nebūt nenozīmē vēlmi pēc autoritārisma, toties sliktāk apmaksāti un mazāk izglītoti iedzīvotāji izvelētos mazāk sarežģītu alternatīvu pastāvošajai kārtībai. Ja ekstrēmisms piedāvā sarežģītākus risinājumus, tad tā atbalstītāji nebūtu vairs no zemākajiem sabiedrības slāņiem. Cilvēki, kas seko noteiktai ideoloģijai, visticamāk pievērstos politiskajam ekstrēmismam, nevis tie, kam ir ideoloģiski nenoteikti uzskati. Papildus tam Smits apgalvo, ka labējiem ir lielāka tieksme uz politisko ekstrēmismu kā kreisajiem.…