Viduslaiku vēsture, pirmām kārtām, bija pilnīgi jaunu tautu vēsture. Tautas veidojās antīkās pasaules norieta brīdī, pašas atrazdamās civilizācijas attīstības zemākajā pakāpē. Barbari, iekarojuši Romu nokļuva kultūras vidē. Sāka veidoties pilnīgi jauna sabiedriskā iekārta – feodālisms. Rietumeiropā 5.gadsimtā nodibinājās piecas barbaru valstiskās apvienības: vandaļu (Ziemeļāfrikā), vestgotu (no Gibraltāra līdz Luārai), ostgotu (Itālijā), burgundu un franku valsts (Gallijā). Tomēr to mūžs nebija ilgs, noturējās spēcīgākie – franki.
Sākotnējā pasaules uztvere bija visai primitīva. Radās šķiras, un sākās sabiedrības noslāņošanās. Viduslaiki bija kontrastiem bagāts laiks, kur īsie miera brīži mijās ar nemitīgiem kariem un dažādām epidēmijām, kataklizmām un badu. Tas atstāja iespaidu uz cilvēku domāšanu. Cilvēku uzskatīja par radības kroni un – Dieva kalpu. Cilvēku neuztvēra kā personību, bet gan kā labā un ļaunā savstarpējās cīņas objektu.…
