Liels vējš. Smiltis tiek pūstas pa gaisu. No kokiem krīt pēdējās lapas. Tā ir aina, kas ir redzama Latvijā katru gadu katrā tās nostūrī neatkarīgi no izglītības līmeņa, iedzīvotāju skaita, vai bezdarbnieku īpatsvara. Tā ir, manuprāt, Latvijas lielākā vērtība, kas ir jāsaglabā, neraugoties uz finansiālajām dižķibelēm vai citiem faktoriem.
Es vienmēr esmu domājis, ka vide nav tikai koki un zāle, bet arī velosipēdu celiņi, nepabeigtās jaunceltnes – jebkas, ko mēs redzam ap sevi ikdienu. Man šķiet, ka cilvēku radītās lietas var saglabāt kaut vai vienkārši pret tām saudzīgi izturoties un sargājot no degradējušās jauniešu daļas. Taču ar dabas brīnumiem tik vienkārši vis nebūs. Domāju, ka vides aizsardzība(kā daži uzskata) nebeidzas ar lapu sagrābšanu vai mauriņa nopļaušanu. Tā ir nebeidzama cīņa gan pret tiem, kuriem dabas vērtību saglabāšana nav svarīga(malu medniekiem, malu zvejniekiem, arī pret tiem, kuri izveidojuši savas mājas kāpu zonu tuvumā, ignorējot to ūnikumu un skaistumu, un citiem), gan arī pret tiem, kuri ražo videi nedraudzīgās un kaitīgās lietas.…
