-
Politiskā un ekonomiskā krīze PSRS
M. Gorbačova iesāktās reformas bija novedušas pie rezultātiem, kuras sākumā bija prognozējušas retais. Pirmajā vietā bija izvirzījušās nacionālās problēmas. Kādreiz cariskās Krievijas un vēlāk padomju režīma apspiestās tautas aizvien noteiktāk pieprasīja pašnoteikšanās tiesības. Neatkarības kustības priekšgalā gāja trīs Baltijas republikas – Lietuva, Igaunija un Latvija, kuras 1940.g. bija okupējusi Padomju Savienība. Baltijā sākās tautu nacionālā atmoda, kas pārauga labi organizētajā politiskajā kustībā par pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu un 1990. gadā Baltijas valstīs atbalstu guva neatkarības piekritēji. Likumīgā ceļā apspiest neatkarības kustību Baltijas valstīs nebija iespējams.
Komunistiskās partijas vadību un bruņoto spēku komandējošo sastāvu, uztrauca iespējamais PSRS sabrukums.
„Perestroika” Baltijā M. Gorbačova nākšana pie varas un viņa sāktās reformas izraisīja daudzas pārmaiņas Baltijas valstu sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Viena no sabiedriskās kustības asākajām izpausmēm bija oficiālās falsificētās vēstures pārskatīšana. Staļina laika asiņainie noziegumi tika atklāti un izvērtēti daudz pilnīgāk nekā 50. gados. Reformas Baltijas valstīs notika daudz straujāk un sekmīgāk nekā citās valstīs, kuras izveidojās uz bijušās Padomju impērijas drupām. Par vienu no dinamiskākajām zemēm visā Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionā tiek uzskatīta Igaunija, taču daudz neatpaliek arī Latvija. Šāda sekmīga attīstība ļāvusi Baltijas valstīm integrēties Eiropas struktūrās, pat ātrāk nekā bija cerēts.1993. gada pavasarī Igaunija un Lietuva kļuva par pilntiesīgām Eiropas Padomes dalībvalstīm.…
Politiskā un ekonomiskā krīze PSRS. Darba ražīgums tautsaimniecībā ar katru gadu kritās sevišķi smags stāvoklis bija lauksaimniecībā un transportā. Valsts, kuras teritorijā atradās auglīgākās augsnes pasaulē, bija spiesta regulāri ievest labību no ārzemēm. Transporta sliktās darbības dēļ pilsētas bija nepietiekami apgādātas ar pārtiku. Sevišķi bija izjūtamas piena un gaļas produktu trūkums. Varas iestādes apgādes politiku bija organizējušas tā, ka Maskava un Pēterburga bija apgādātas daudz labāk nekā provinces pilsētas vai lauku rajoni. Cilvēki centās uz dzīvi pārcelties tur, kur dzīves līmenis bija augstāks. Bieži bija izjūtams visnepieciešamāko ikdienas preču trūkums. Vienīgā rūpniecības nozare, kura darbojās sekmīgi, bija kara rūpniecība, ļoti nozīmīgs visai PSRS tautsaimniecībai bija naftas eksports uz ārzemēm. Valstī bija jūtama vispārēja neapmierinātība, taču tai nebija organizēta politiska rakstura. Politiskā krīze specifiskajos PSRS apstākļos izpaudās citādi nekā demokrātiskā sabiedrībā. Ilgus gadus valsti bija pārvaldījuši vieni un tie paši cilvēki. Viņi bija sasnieguši lielu vecumu un neatbilda priekšstatam par darbīgiem un aktīviem valsti pārvaldīt spējīgiem līderiem. Politiskās virsotnes degradāciju varēja vērot visa valsts. Radās priekšstats, ka jauns, enerģisks līderis var uzlabot stāvokli, nemainot pašu sistēmu. Sabiedrības interese par valstī notiekošo palielinājās, neapmierinātība pieauga arī partijas augstākajās aprindās.
