Sengrieķu mītu un teiku kopums, kurā tie stāstīts par dieviem un varoņiem, par dabu un pasauli, tās izveidošanos, savos pirmsākumos sniedzas Krētas – Mikēnu civilizācijas kultūrā. Šim periodam bija raksturīgs mazskaitlīgs dievu daudzums, tomēr jau tur sastopami Zevs, Atēna, Dionīss, kaut gan viņu hierarhija atšķīrās no vēlāk zināmās.
Sengrieķu mītu dažādi sižeti atspoguļojās sengrieķu rakstnieku darbos, jo hellēniskās civilizācijas pirmsākumos radās tradīcija pēc mītu sižetiem sacerēt savus alegoriskus mītus. Arī sengrieķu dramaturģijā tika apspēlēti un attīstīti daudzi mītiski sižeti. Atsevišķi sengrieķu autori tādā veidā centās izskaidrot mītus no racionālās puses, aprakstot dievus kā cilvēkus, kuru darbības bija pārcilvēcīgas. Plašākie sengrieķu mītu apkopojumi atrodami Homēra „Iliādā” un „Odisejā”, Hesioda „Teogonijā”, Pseido – Apolodora ( citos materiālos – nezināma autora) darbā „Bibliotēka”, Ovīdija „Metamorfozēs” un citos eposos, drāmās un dziedājumos. Antīkā literatūra uzskatāmi parāda, kā Eiropas civilizācijas rītausmā cilvēks sāka apzināties pasauli kā vienotu veselumu un mēģināja izprast savu vietu tajā. Spilgtā mākslinieciskā vispārinājumā mītu tēli atspoguļo seno grieķu pasaules uztveri un vērtību mērauklu.
Dievu un mītisko varoņu klātesamība antīko autoru darbos ir pašsaprotama, jo caur šiem tēliem atklātās cilvēku savstarpējās attiecības, raksturi, pārdzīvojumi iegūst dziļāku un plašāku nozīmi, parādot sengrieķu dzīves vērtības. …
