Eriks H. Eriksons (1902.-1994.) veidojot savu teoriju ir daudz mācījies un iespaidojies no psihoanalīzes ciltstēva Zigmunda Freida (1856.-1939.). Eriksons mācās arī pie Freida meitas Annas Freidas, bet novirzās no klasiskās psiholoģijas, pievēršoties vairāk EGOpsiholoģijai.
Rakstot savu darbu “Identitāte: Jaunība un krīze”, Eriksons pats sniedz salīdzinājumu savai teorijai ar Freida interpretāciju.
Grupas identitāte un EGO identitāte.
Freida formulējumi, kas saistīti ar EGO un tā attiecībām ar sabiedrību, neizbēgami bija atkarīgi no psihoanalītiskās teorijas un socioloģijas vispārējā stāvokļa cilvēka dzīves laikā. Freida teorijas centrā ir ID- cilvēka instinktīvais dzinējspēks.
Eriksons sākotnēji EGO jēdziena kontūras iezīmēja abu pretstatu –bioloģiskā ID un socioloģisko masu. EGO – organizētas pieredzes un saprātīgas plānošanas individuālo centru apdraud gan pirmatnējo instinktu anarhija, gan stihisku grupu patvaļa. Lai nodrošinātu ielenktā indivīda nestabilo morāli, Freids EGO ietvaros ieviesa SUPEREGO. SUPEREGO, kā norādīja Freids, ir visu to ārējo aizliegumu un ierobežojumu internalizācija, kuriem pakļauts EGO. Bērnībā to uzspiež vecāku autoritatīvā ietekme, vēlāk – skolotāji un noteiktais līdzcilvēku kopums, kas veido kultūrvidi un sabiedrības viedokli.…
