Katrā notikumā un darbā zināma daļa pateicības pienākas liktenim – citā vairāk, citā mazāk. Latvijas dibināšana ir dažādu likumsakarību un notikumu virkne, kas, ar likteņa grūdienu pielabota, kļuva tāda, kāda tā bija – brīva. Tomēr, vai šis notikums, kas mūs padarījis par tādiem, kādi esam tagad varētu būt tikai liktenis? Kur paliek tās personības, kā K.Ulmanis, kas šajā 1918. gada 18. novembrī spēja stingri lemt par neatkarīgu Latviju un nenobīties spiediena, lai gan ārpus Latvijas Nacionālā Teātra durvīm atradās gan krievu, gan vācu karaspēks un tie nebūt negrasījās atzīt latvisku Latviju. Katrs uzspieda savas intereses, nevienam mēs nerūpējām. Tomēr mēs pastāvējām, pastāvam un pastāvēsim.
Latvieši vienmēr ir vēlējušies brīvu valsti. Patiesie latvieši, kuru asinīs neplūst poļu, krievu, vācu vai kādu citu tautu asinis. Latvieši visus šos okupācijas gadus gaidīja īsto brīdi, lai cīnītos. Lūk, izraksts no Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes uzsaukuma tautai 1917. gada decembrī, Valkā: „Grūts bijis mūsu tautas mūžs svešu tautu jūgā. Mūsu gaita bijusi bāra bērnu gaita, bet savās dvēselēs mēs dziļi esam glabājuši īgnumu pret saviem apspiedējiem. Ne vienreiz vien mūsu tauta ir sacēlusies, lai ar asinīm pirktu sev brīvību.…
