Franču rakstnieka Albēra Kamī darbi nav domāti plašam lasītāju lokam. Viņa daiļrades durvju atslēga ir iedziļināšanās un savas personīgās pieredzes izmantošana. Izlasot Kamī romānu „Pirmais cilvēks”, es aizdomājos par laika ritumu un gimenes lomu bērna dzīvē.
Ikkatram laiks asociējas ar nepārtrauktu pulksteņa virzīšanos uz priekšu. Savukārt šajā darbā laiks maina savu ritējumu. Galvenais varonis Žaks Kormerī, nonākot pie sava tēva kapa, zaudē laika izjūtu. Žaks ir 40 gadus vecs vīrietis, bet savukārt viņa tēvs bija tikai 29 gadu vecs, kad nomira: „Pati laika secība sašķīda gabalos te, kur viņš nekustīgi stāvēja starp šiem kapiem, kurus vairs neredzēja, un gadi pārstāja kārtoties, sekojot lielajai straumei, kas plūst uz savu galu.” Šī absurdā situācija lika man saprast to, ka laiks ir ne tikai pulksteņa bultu parāde, bet arī dzīves ilgums, kas novēlēts katram dažāds. …
