Eiropas integrācijas vēsture - Eiropas kopējās politikas

Lauksaimniecība ir viena no tautsaimniecības nozarēm, kurai tiek veltīta ļoti liela uzmanība lielākajā vairumā pasaules valstu. Lai Eiropas integrācijas process būtu veiksmīgs tiek ievērotas dažādas kopīgās politikas, arī lauksaimniecības. Eiropas Ekonomiskās Kopienas īstenotās kopīgās politikas ir iedarbīgs veids kā apmierināt Rietumeiropas iedzīvotāju kopīgās prasības tautsaimniecības jomā – mierīgi dzīves apstākļi, drošība tautsaimniecības lietās, vienādas tiesības, dzīvesvietas izvēles brīvība, savstarpēja solidaritātes izjūta, turība un dinamiska attīstība. Salīdzinājuma ar laiku, kad spēkā stājās Romas līgums (1957. gada 25. marts) šobrīd kopīgo politiku skaits ir divreiz lielāks. 60-tajos gados Eiropas Komisijas pirmais prezidents profesors Valters Halšteins izklāstīja pēc viņa domām 10 svarīgākās kopīgās politikas un tās noteica Eiropas Kopienas idejiskos mērķus: konkurences, vidējā laika posma ekonomiskās attīstības, sociālās, industriālās, transporta, monetārās, nodokļu, lauksaimniecības, enerģijas, reģionālās un konjunktūras politikas izveide un uzturēšana.
Eiropas Kopienas Kopīgā lauksaimniecības politika (KLP) līdz mūsdienām ir izveidojusies tāda, lai atbilstu katras Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, kā arī pašas kopienas interesēm. KLP galvenais iedarbības mehānisms ir Eiropas lauksaimniecības virzīšanas un vadīšanas fonds (ELVVF).
60-to gadu sākumā KLP budžeta daļa No Eiropas Kopienas kopējās naudas bija vairāk kā 50 % un tuvojās pat 80 % un tas nepatika valstīm, kuru lauksaimniecība bija vāji attīstāma, jo īpaši Lielbritānijai.…