Nav divu vienādu sniegpārsliņu, kas ziemas vēju dancinātas, lēnām, bet neizbēgami tuvojas savām jau uz zemes guļošajām māsām, lai saplūstu vienā veselumā, ko mēs saucam par sniegu. Bet tomēr, brienot pa apsnigušajām pļavām un veroties sarmainajos alkšņu zaros, kas kā sudraba svečturi stāv pret mums stalti, mēs pamanām, ka viss nav vis tā kā izskatās. Ikvienā vietā, kurai acis slīd meklējot pāri, atrodas kāda īpaša dzirksts, kas mūs piesaista akli. Tad cilvēka dabā ir ņemt šo citādo, lai tas tiktu mans, bet tikai tad, kad skaistā sniegpārsliņa , kas rotāja sevī visu saules krāšņumu un daili, ir izkususi plaukstā, mēs saprotam, ka tā mums nepieder un negrib piederēt.
…
