Autore domā, ka iegūtās zināšanas nebija patiesas, jo iepriekšējo gadu laikā domāju, ka Ķīna ir pirmā valsts pasaulē ar vislielāko naudas apjomu uz vienu iedzīvotāju. Manuprāt, Ķīnai vajadzētu rast kādu plašāku risinājumu viņu radušajās problēmās, jo tas, ka valsts zaudē auglīgo zemi un ūdens daudzumu ir ievērojama traģēdija cilvēkiem un ražotājiem.
„Tradicionālā ekonomika – lauksaimnieciskā ražošana Ķīnā ir viena no visstraujāk attīstītākajām pazīmēm, derīgās zemes ir visai ierobežotas, tāpēc tiek uzartas pat ezeru gultnes”. (Roldugins, 2006, (195 – 196)
Ir arī jauktā tirgus ekonomika, jo Ķīnā darbojas tirgus ekonomika, kā arī komandekonomikas principi, un Ķīna iejaucas ekonomikā ar fiskālo, monetāro politiku, investīcijām, substitūcijām, un valsts pasūtījumu cenu regulēšanu, jo valstij tas ir izdevīgi kā lieliem ražotājiem pasaulē. (Dzjaņgo, 1996)
Autore secina, ka Ķīnas ekonomika ir plaša, samērā stabila. Ķīnai vajadzētu padomāt, lai valsts lielos daudzumos nezaudētu zemes un nenāktos izrakt ezeru gultnes.
…
Ķīna ir ļoti blīvi apdzīvota valsts pasaulē, ko zinām jau no bērnības. Tai ir gan zemes, gan cilvēku resursi, kas darbojas par labu ekonomiskajai attīstībai un protams ietekmē to pozitīvi. Pēc manām domām, šī valsts ir ļoti pazīstama visā plašajā pasaulē ar dažādiem ievērojamiem izgudrojumiem, ko varam iegādāties arī Latvijā, piemēram, dažādas elektropreces, rotaļlieta u.c. „Daudzus gadsimtus Ķīna bija civilizācijas ievērojamākā valsts, ar mākslas un zinātnes sasniegumiem apsteidzot pārējo pasauli”. 10. gs, pirmajā pusē Ķīnu piemeklēja ļoti liels bads, pilsoņu nemieri, militāras sakāves kā arī okupācija. Pēc 1978. gada Mao Dzeduna sekotājs Fens Sjaopins kļuva iecietīgāks pret visiem ekonomiskajiem procesiem. Turpmākajos divdesmit gados ražošanas apjoms palielinās četrkārt, Ķīnas ekonomika izvirzījās otrajā vietā plašajā pasaulē. (Roldugins, 2006, (195 – 196)
