Viktora Igo romānā „Parīzes Dievmātes katedrāle” Esmeraldas tēlam ir īpaša nozīme.
Esmeralda ir šī romāna galvenā varone, kura ikvienu lasītāju saviļņo ar savu interesanto dzīves stāstu. Šī čigānu meitene ar savu izskatu daudziem spēja sajaukt prātus: „Vai šī meitene bija cilvēciska būtne vai feja, vai arī eņģelis, to Grenguārs – šis skeptiskais filozofs, šis ironijas pilnais dzejnieks pirmajā mirklī nebūtu varējis noteikt, tik ļoti viņu savaldzināja žilbinošā parādība.” To viņa paveica ne vien ar izskatu, bet arī ar savu tikumību, dejošanu un dziedāšanu: „ No meitenes dziesmas, tāpat kā no viņas dejas un skaistuma, dvesa kaut kas – ja tā varētu izteikties – bezgala tīrs, skanīgs, gaisīgs un spārnots.” Esmeralda bija ne vien skaista un tikla, bet arī žēlsirdīga. Tas atspoguļojas brīdī, kad viņa piekrīt precēt Grenguāru tikai tādēļ, lai izglābtu tā dzīvību: „ Dievišķīga būtne! Ielu dejotāja! Tik daudz un reizē tik maz! Tā ir viņa, kas šorīt deva pēdējo triecienu manai mistērijai, un tā ir viņa, kas šovakar izglāba manu dzīvību!”. Ar šo atgadījumu var redzēt, ka Esmeraldai ir cēla sirds, jo ne kurš katrs piekristu glābt nepazīstamu cilvēku. Esmeraldai piemita arī izpalīdzība, jo viņa bija vienīgā, kas atsaucās uz Kvazimodo izmisīgo lūgumu pēc ūdens. …
