Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 18.04.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Konspekts 'Kultūra Latvijā, kultūras terminu skaidrojums', 1.
  • Konspekts 'Kultūra Latvijā, kultūras terminu skaidrojums', 2.
  • Konspekts 'Kultūra Latvijā, kultūras terminu skaidrojums', 3.
  • Konspekts 'Kultūra Latvijā, kultūras terminu skaidrojums', 4.
  • Konspekts 'Kultūra Latvijā, kultūras terminu skaidrojums', 5.
Darba fragmentsAizvērt

Kultūra – viss ko radījusi cilvēku sabiedrība un , kas pastāv pateicoties cilvēku fiziskajam un garīgajam darbam, atšķirībā no dabas parādībām. Garīgā kultūra – mūzika, paražas, valodas, tikumi, zinātne, valsts un sabiedriskās dzīves un sadzīves organizācijas. Materiālā kultūra – ražošanas līdzekļi un citu materiālo vērtību kopums katrā atsevišķā vēstures stadijā, ar šo lietu nodarbojas etnogrāfi, kas pēta paražas.Saskarsme – cilvēka dialogs ar pasauli un sevi. Domu, jūtu, pārdzīvojumu, gribas un vērtību apmaiņas process, savstarpējas sapratnes, garīgās vienotības, kopīgas jēgas meklējumi, kuros veidojas, attīstās cilvēka individualitāte. Ir 2 veidi – Verbālā – valoda un raksti,(„Cilvēkam rodoties kādas idejas un viņš tās izklāsta uz papīra – tā esot tūlītēja reakcija uz īstenību, tiekšanās attiecības ar apkārt notiekošo”. Verbālās saskarsmes problēmas – 1) runas veiklība – retorika – orators, zinātne par daiļrades mākslu, 2)valodas nezināšana, 3) nevēlēšanās kontaktēties ar citu sociālo slāni, tautību, reliģiju, minoritāšu pārstāvjiem. Neverbālā saskarsme – skatiens, acu kontakts, sejas izteiksme, mīmika, ķermeņa poza, stāja, gaita, fiziskie pieskārieni, žestikulēšana, žesti, roku un kāju kustība, galvas kustība, tuvums, ārējais izskats(apģērbs, kurpes, matu sakārtojums. Verbālā un neverbālā saskarsme norāda uz piederību konkrētai rasei un etnosam. Multikulturālā sabiedrība Latvijā – 1. saskarsmes objekti – a) tautības(reliģija-katoļi, protestanti, vecticībnieki, pareizticīgie), tradīcijas, uzskati, morāle, skaistuma izpratne b)savādāka izpratne, cik paaudzes dzīvo pilsētā, cik ir saglabājusies saikne ar laukiem. 2.
Vēsturiskā atmiņa – a) individualitāte (19./20. gs. Ar ko esam saskārušies, no vecākiem dzirdētais), b) kolektīvā - organizācijas, biedrības, kas veido grupas kopīgās intereses, atceras saglabā tradīcijas, c) tautas valstiskā mērogā.
Globalizācija-Modernās pasaules raksturīga iezīme: pateicoties saziņas līdzekļu un satiksmes līdzekļu straujai attīstībai un ienākšanai cilvēku dzīvē, indivīdu un cilvēku kopību darbība visdažādākajās jomās kļūst arvien izvērstāka, atvērtāka un sakari arvien ciešāki, izzūd visdažādākā veida robežas.(piem. interneta tīkls –google meklētājs, internetbanka, skype) Pozitīvais: *ātri un efektīvi var iegūt info, paplašināt savas zināšanas, redzesloku* savstarpējā atkarība neļauj un neļaus atstāt kādu cilvēku vai valsti nelaimē, mazinās konfliktu iespējas* iespēja (arī neceļojot) baudīt citu tautu ražojumus, kultūru *kā ekonomiskās attīstības dzinējspēks Negatīvais :*tradicionālo saišu zudums, savu nozīmi zaudē tradicionālās vērtības- ģimene, baznīca *garīgo vērtību vietā nāk materiālas vērtības *vispārēja nonivelēšanās (arī kultūras ziņā) *plaisa starp bagātiem un nabagiem
Integrācija- atsevišķu daļu apvienošana vienā veselumā, sistēmā.
Asimilācija- kādas tautas saplūšana ar citu tautu, pārņemot tās valodu un kultūru. Etniskās piederības maiņa un pāriešana citā etnosā, pārņemot citu valodu un kultūru. Tā var būt brīvprātīga un vardarbīga, uzspiesta. (PSRS asimilācijas politikas palīglīdzeklis- rusifikācija)
Nācija- Vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība, kurai ir kopīga valoda, teritorija, ekonomiskā dzīve, kultūras un psiholoģijas īpatnības, tendence veidot nacionālu valsti Nācijas veidi:1)Etnisko nāciju raksturo kopīga izcelsme, dzimtā valoda, kultūras īpatnības, tradīcijas (laicīgās un garīgās) un nacionālā pašapziņa. Šīs nācijas ir tautas savā vēsturiskajā dzimtenē 2)Politiskā nācija- ir kādas valsts pilsoņu kopums.To vieno vēsturiska teritorija, valsts tiesiskais modelis, kopīga politiskā kultūra. Svarīga pazīme ir valstiskā apziņa Nacionālisms- ir ideoloģiska kustība nācijas autonomijas, vienotības un identitātes sasniegšanai un uzturēšanai. Eiropā veidojās 19.gs 20.gs. nacionālisms var būt aizsargājošs vai agresīvs. tas var stāvēt savas nācijas interešu sardzē vai arī paust uzskatu par savas nācijas pārākumu par citām. Nacionālisma formas- 1)Impēriskais nacion, impēriskā domāšana- Krievijas imp. (rusifikācijas polit. latīņu drukas aizliegums 1864-1904.g). PSRS asimilācijas politika, Britu impērija realizētā eiropeizācijas politika 19.-20 gs sākumā (pārveidot kolonijās dzīvojošos pēc sava parauga, baltais ir pārāks) Nacionālā pašapziņa –savas tautas nozīmīguma, spēku, spēju, sabiedriskās lomas apzināšanās. 2)„Trešās pasaules” nacionālisms kopš 20.gs 50.g Kad sabrūk kolonijas un sāk veidot savas republikas-piem. Āfrikā 3) Nacionālisms, kas izpaužas kā pretestība imigrantu pieplūdumam. Veidojās masveidīgi pēc II pasaules kara „Tautu staigāšana” 4)Vairākuma un mazākuma nacionālisma kombinācijas vienas valsts ietvaros (spāņi un katalonieši (grib savas autonomās tiesības), spāņi un baski, franči un korsikāni, īri (katoļi) un angļi(protestanti) -vēsturiski īrs kā kalps anglim, čehi (katoļi) un vācieši (protestanti)- vēsturiski Eiropas neatrisinātā robeža) 5)Klasiskais nacionālisms (etnisko vērtību prioritāte)- valoda, kultūra, savi simboli 6)Nacionālisms, kas ierobežo ES kompetenču paplašināšanu. ES nevar mūžīgi paplašināties un galavārds vienmēr būs vecajām dalībvalstīm
Elitārā un masu kultūra- pastāv jebkurā vēstures periodā. Elitārā kultūra- morāle, gaume, vērtību skala- prasa cilvēkam zināšanas-augstākas par vidējām, uzvedības kultūru. Masu kultūra- zināšanas nav obligātas, raksturīgi ir neiedziļināties. 1.Pirmatnējā kult.- elite- burvji, izcili karavīri, zintnieki ->no tiem jābaidās, bet arī jāsargā. Nodrošina saskaņošanu, ārstē, pareģo 2.Pirmās civilizācijas- Senā Ēģipte, Grieķija, Roma. No turienes pie mums likumdošana, sabiedrisko ēku celšana (opera) filozofija, kultūra. Elite- zinātnieki, filozofi, karavīri, leģionāri 3.Viduslaiki (5-15.gs, R-Eiropa) *veidojas pirmās augstskolas (Oxford, Cembrige)-īpaši daudz Itālijā, Francijā Elite- studenti, pasniedzēji, ārsti, kas zina latīņu valodu, mūki, bruņinieki, aristokrātija (svarīga tava izcelsme) 4.Jaunie laiki (16-18.gs) * vel joprojām daudz nosaka aristokrātija, bet Francijā izveidojas arī uzvedības etiķete* veidojas zinātņu akadēmijas Francijā ,Itālijā, Anglijā, StPēterburgā *veidojas biedrības, kas pēta noteiktu tēmu *Jezuītu (mūku) organizācija-katoļi, vienkāršs apģērbs, obligātas 2 augstskolas, no kurām vienai jābūt teoloģijā. 5.Jaunākie laiki (19-21.gs) Zinātnes straujā attīstība*baznīca un aristokrātija zaudē savu lomu *1793.g. Franču revolūcijā Parīzē aristokrātiem cērt galvas Aristokrātijas atdzimšana 1820.gados. Pēc II Pasaules kara aristokrātija vairs atkal nespēlē pirmo lomu- jauns jēdziens- snobisms Elite- PSRS- virsnieki, partiju dibinātāji, politiskā elite (Staļins, Hitlers), mākslinieki

Autora komentārsAtvērt
Atlants