Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 07.12.2001.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Pamatskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Ir
  • Referāts 'Spīdekļi latviešu folklorā', 1.
  • Referāts 'Spīdekļi latviešu folklorā', 2.
  • Referāts 'Spīdekļi latviešu folklorā', 3.
  • Referāts 'Spīdekļi latviešu folklorā', 4.
  • Referāts 'Spīdekļi latviešu folklorā', 5.
  • Referāts 'Spīdekļi latviešu folklorā', 6.
  • Referāts 'Spīdekļi latviešu folklorā', 7.
  • Referāts 'Spīdekļi latviešu folklorā', 8.
  • Referāts 'Spīdekļi latviešu folklorā', 9.
  • Referāts 'Spīdekļi latviešu folklorā', 10.
  • Referāts 'Spīdekļi latviešu folklorā', 11.
Darba fragmentsAizvērt

Saulīte dancoja
Sudraba kalnā,
Zeltītas kurpītes
Kājiņā.

Debesis mēs redzam divējādas – dienas debesis un nakts debesis. Senajās ticībās izcila vieta piederēja gan vienām, gan otrām. Taču dažādām tautām šī dienas un nakts debesu jēga bija dažāda. Salīdzinot ar
Zemnieku tautām, nomadu (lopkopju) tautas daudz lielāku vērību veltīja nakts debesīm — Mēnesim un zvaigznēm. (Atcerēsimies, ka Muhameda ticīgie, kas vēl ne pārāk tālā pagātnē bija un daļēji vēl tagad ir nomadi, savos karogos un ģerboņos iezīmē pusmēnesi. Arī eiropiešu sarkanajam krustam — krusts ir Saules zīme — muhamedāņu zemēs atbilst sarkanais pusmēness.) Tas acīmredzot tāpēc tā, ka nomadi savus ganāmpulkus, sargādamies Saules svelmes, bieži vien no vienām ganībām uz citām pārdzina naktīs. Viņiem bija jāprot labi orientēties pēc zvaigznēm, un par savu labklājību vai nelabklājību viņi jutās pateicību parādā nakts debesīm, Turpretī zemnieku tautu dzīvē daudz lielāka nozīme bija dienas debesīm — Saulei. Un iemesls tam: zemnieka darba ritms ir cieši saistīts ar gadalaiku ritmu, ar Saules redzamo gaitu pie debesvelves.
Latviešu senči — tāpat kā citas Eiropas tautas — Jau kopš sendienām bija ne tik daudz lopu, cik zemes kopēji, tāpēc viņiem — tāpat kā pārējiem eiropiešiem — galvenās bija dienas debesis.
Atšķirības Mēness un zvaigznes nosaukumos ir daudz lielākas nekā Saules vārdā, tātad Saules vārdam mūsu valodās ir dziļākas, senākas saknes.
Tiklab latviešu, kā pārējo Eiropas tautu senči turējās pie aplamiem priekšstatiem par Saules, Mēness, zvaigžņu un Zemes kustību. Viņiem šķita, ka debesvelve griežas ap Zemi (ģeocentriskais uzskats) un nevis Zeme un pārējās planētas ap sauli (heliocentriskais uzskats). Taču ģeocentriskais uzskats nav viņus kavējis izveidot heliocentrisku Visuma modeli:

Spriežot pēc vārdiem, Saule atrodas visa vidū, Pasaule (kurā mēs mītam) – zem saules, bet Aizsaule (mirušo dvēseļu, arī Dieva mājoklis) – virs Saules. Taču piebilde: tā kā Saule nestāv uz vietas, bet lec, rit un riet, tad Aizsaule var būt domājama arī Zemes apakšā, planētas pretējā pusē.…

Atlants