Izlasot A. Kamī romānu „Mēris” varēja manīt daudzas eksistenciālisma pazīmes, piemēram, atsvešinātību, nāvi, izmisumu, kas kopumā veidoja spilgtu daiļdarbu.
„Deviņos gadījumos no desmit daba cilvēku nemaz negrib dziedināt; tā grib viņu ielikt zārkā,” šos vārdus teicis Viljams Somersets Moems. Manuprāt, ļoti atbilstoši šajā romānā aprakstītajiem notikumiem. Tās nāves šausmas, ko autors attēloja, tiešām paliek atmiņā... Noskaņa, kas valda šajā romānā ir drūma, bet mierīga. Kāpēc mierīga? Šeit es vēlētos nocitēt Ēriha Marijas Remarka teiktos vārdus:” Un neviens nezina, kad un kā tas viņiem pienāks. Kāda jēga kaulēties par šo drusciņu laika? Kas tas vispārīgi ir? Ilgs mūžs? Gara pagātne? Un nākotne allaž sniedzas tikai līdz nākamajam elpas vilcienam. Aiz tā mēs nekā nezinām.” Cilvēki vienmuļi un vientuļi dzīvoja savu dzīvi, gaidot, kad pienāks viņu kārta. Viņu dzīvē iestājas rutīna. Rutīna, kas nogurdina un padara vienaldzīgu pret visu pārējo.
Runājot par vienaldzību, romānā atklājas cilvēku atsvešinātās, attiecības.…
