20. gs sākumā H. Hese uzraksta romānu „Stepes vilks”, kura varonis Harijs Hallers sevī jūt divas dvēseles – cilvēka un vilka, un ir pārsteigts, uzzinot, ka viņā mīt vēl daudz vairāk dvēseļu, lielu un mazu Hariju, vīriešu un sieviešu. Arī Ilze Šķipsna attēlo izteikti duālu dvēseles pasauli – vienā sievietē sadzīvo ūdens mainība un akmens sastingums – ēteriski skaistā Solvīta un nopietnā Edīte. Autore aizsāk vēstījumu, fiksējot šo tēlu diametrāli atšķirīgās rakstura iezīmes un pasaules uzskatus. Romāna pirmās nodaļas vēstījums izskan no Edītes perspektīvas, rādītas galvenokārt viņas izjūtas, atkal sastopot bērnības draudzeni Solvītu. Akmens ir tēls, kas raksturo Edīti, viņai nepieciešams klusums, miers, pamatīgums, Edītes būtība ir kā ieslēgta starp akmens sienām, tur tā saglabājas nemainīga, šķietamā drošībā un tomēr tās norobežo viņu no citiem cilvēkiem, drūzmas, kas kā ūdens plūst, steidzas garām. Solvīta saka Edītei: „Tu „nopurini no sevis pasauli kā pīle ūdens lāses no mirdzošiem spārniem”1”.…
