Kultūras difūzijas ir pārmaiņās netiešas, un tas attiecas arī uz kultūras toņu maiņu. Piemēram, migrācija bieži vien cilvēkus ieliek jaunos fiziskos un kultūras apkārtējās vides aspektos, kad nepierastie apstākļi var būt līdzeklis jaunas etnoģenēzes sākumam. Etnoģenēze var būt arī process, kas aizsācies līdz ar svešu paražu ienākšanu dzīves vidē un to kolonizācija. Šī doma pieder Viljamam Dūlitlam, kas secina, ka izmaiņas var notikt mijiedarbojoties piemēram, valodām.
Etnoģenēzes pētījumi Eiropā ietver arī kultūrainavu veidošanās procesu izpēti un otrādi. Kultūrainavas tēmu pielieto arī pētījumos par Baltu etnoģenēzi. Baltijas valstu valdības pielieto savas folkloras ainavas un tēlus nacionālās identitātes stiprināšanai.
Bet Ziemeļamerikas kultūras ģeogrāfi etnoģenēzes procesu skaidrošanai izdalījuši piecas ģeogrāfiskās vērtības: reģions, cilvēks, viņa piesaiste zemei, kontrole un laiks. Lai vieta attīstītos kā etnoģenēzes sākumpunkts un dzimtene, cilvēkiem reģionu nepieciešams apzināties kā teritoriju, ar kuru viņiem ir emocionāla saite un kur ilgāku laiku pastāv sociāla, ekonomiska un/ vai politiska kontrole.
Kopumā Rietumu kultūras ģeogrāfijas priekšstats nosaka to, ka ir pārāk daudz un dažādu, dažkārt savstarpēji atšķirīgu faktu, lai kultūras difūziju procesu varētu uztvert kā pašu par sevi saprotamu. Tāpēc Rietumu kultūrā pastāv un var veidot arvien jaunas debates par etnoģenēzes procesu attīstību, par likumsakarību esamību un to pastāvēšanu vispār.
…
