Pirms div’ reiz deviņi gadi
Puisītis pasaulē nāca.
Viņš šūpulī mierīgi gulēj’,
Tik retu reizīti krāca.
Tas puisis, kam vārdā dots Viktors,
Bij’ pasaulē nācis ar ziņu.
Kā vienīgo vecāku bērnu
Laima svētīja viņu.
Laima pieteica mammai
Kārtīgi barot zēnu,
Jo mūsdienu pasaules glābēju
Nevajag kārnu un lēnu.
Kad puika bij’ noaudzis krietni
Un skolā arī bij’ iets,
Tad vecāki teica dēlam:
„Ir pietiekoši tusēts un smiets!”
Nu Viktors pasaulē izdzīts,
Nabadziņš – vientuļš un pliks.
Viņs skatās pa albi, pa kreisi
Un vērtē, kas labs ir, kas – slikts.…
