Frīdrihs Vilhelms Nīče

GADSIMTS – PĀRMAIŅU LAIKMETS

“Pēc kā mēs dzenamies? Pēc miera? Pēc laimes? Nē, mēs dzenamies tikai pēc patiesības, lai viņa būtu cik briesmīga un pretīga būdama.
Lūk, kā cilvēku ceļš šķiras: ja tu gribi dvēseles miera un laimes, -tici! ja tu dievini patiesību, -meklē!...
Lielu uzdevumu uzņemas uz sevis Nīče – pārāk lielu: viņš grib uzminēt to, kas cilvēkam ar viņa aprobežotiem “pieciem prātiem” nav iespējams, uzminēt dziļāko pasaules mīklu, kuru tūkstošiem gadu jau minējuši vislielākie domātāji un tomēr nav uzminējuši.” 1
“Es zinu savu likteni. Kādreiz ar manu vārdu saistīsies atmiņa par kaut ko milzīgu, - par krīzi, kādas nekad vēl nav bijis virs zemes, par visdziļāko sirds apziņas kolīziju, par apņemšanos uzstāties pret visu, kam līdz šim ticējuši, ko prasījuši, ko turējuši par svētu. Es neesmu cilvēks, es esmu dinamīts. Un pie visa tā manī nav nekā kopēja ar reliģijas dibinātāju. Ikviena reliģija ir ļaužu pūļa darbs. man vajadzīgs mazgāt rokas pēc ikvienas saskarsmes ar reliģiskiem cilvēkiem” .
19. gs. bija neparastu un strauju pārmaiņu laikmets. Industriālā revolūcija vienas paaudzes laikā pārvērta zemes seju. Cilvēki ticēja progresam un nākotnei, taču viņus nomāca un biedēja cilvēka degradācija.
Tas bija ekspansijas un pārejas laikmets.
“Kāds ir vispārsteidzošākais jautājums, kura priekšā tagad veikli nostādīta sabiedrība? Jautājums ir šāds: vai cilvēks ir pērtiķis vai eņģelis? Es, mans Kungs, esmu eņģeļu pusē.” Šis 19. gs britu premjerministra Bendžamina Dizreilija teiktais lieliski atspoguļo tā laika sabiedrības domu, kas atteicās pieņemt kaut ko jaunu un līdz šim nezināmu.

…