Kopš otrā pasaules kara mediji attīstījuši iezīmes, kas uzskatītas kā problemātiskas lielākajai daļai sabiedrības un ir simulējušas vadību vai politikas veidošanu no valdības utt. Reformas piemēri vai priekšlikumi ietver sevī preses vai informācijas un viedokļu koncentrāciju, tās daļas pieaugums, ko mediji velta sensacionālismam un skandāliem, trasnacionālu un multimēdiju operāciju pieaugums, kas var mazināt nacionālo kultūras integritāti vai pat politisko suverenitāti, kā arī televīzijas kā sociāla spēka pieaugums, pārņemot vai aizstājot citus socializācijas un kontroles aģentus. …
