Mācoties, Elza sapņoja par labu darbu, par iespēju izkļūt no nabadzības, bet vēlāk izrādījās, ka tas nav tik vienkārši. Daudz vienkāršāk bija apprecēt bagātu vīru. Manuprāt, Elza bija ļoti godkārīga un ārišķīga. Viņai bija ļoti svarīgi tas, ko par viņu domās, kad redzēs viņu labi ģērbtu un turīgu. Dažreiz Elzā cīnījās it kā divi cilvēki. Viens, kurš saka: „Jā, ņem visu!” Otrs, kurš mēģina atturēt no „krišanas kārdinājumā”. Sevišķi spilgti tas izpaudās tad, kad Ķiguļa kungs Elzai uzdāvināja somiņu, kurā bija simts lati. Ko gan Elza domās nebija nopirkusi par tiem simts latiem! Bet no otras puses viņai gribējās naudu atdot: „Taču man gribējās būt cēlākai un cildenākai … ,” domās saka Elza. Tomēr viņa bija laimīga par to, ka nauda nebija jāatdod.
Romāna noskaņa ir diezgan drūma. …
