Tiesību filosofija

- Paskaidrojiet un dotiet filozofisko vērtējumu izteicienam: „Es jūtu, tātad es eksistēju“.
Izteicienā „Es jūtu, tātad es eksistēju“ slēpta dziļa doma. Vienkāršākiem vārdiem runājot – cilvēks bez jūtām nav nekas. Jūtām ir liela nozīme. Tās palīdz mums izpausties, izsaka mūsu attieksi pret apkārtējo sabiedrību. Es drīzāk transformētu šo izteicienu no „Es jūtu, tātad es eksistēju“ uz „Es jūtu, tātad es dzīvoju“. Manuprāt vārds „eksistēt“ skan pārāk banāli. Lai gan vārds kā tāds „eksistēt“ ir sinonīms vārdam „dzīvot“.
Eksistēt - ņemot vērā attiecībā uz cilvēku – manuprāt ietver sevī tikai izdzīvošanas funkciju pamatprasības – ēst, dzert, gulēt, bet dzīvot dod šim izteikumam pavisam „citu nokrāsu“!
Dzīvot tas nozīmē ne tikai ēst, dzert, gulēt, tas nozīmē pilnveidoties, attīstīties, izbaudīt likteņa sniegto uz visiem 100%, jo katrs pats ir „savas laimes kalējs“ un mūsdienās nekas „uz palpātes ar zelta maliņu netiek pasniegts“.
- „Vecā loģika izkaldināja medaļu ar šādu uzrakstu: idejai jābūt realitātei. Tagad uz medaļas otrā puses mēs rakstām: 1) Ideja ir realitātes daļa un 2) realitāte ārpus idejas ir pārāk plaša, tāpēc pat tā vismazākā daļa nevar izvietoties idejā“ (I.Diogens).
Dodiet filozofisko vērtējumu autora spriedumam no patiesības objektivitātes un realitātes uztveres subjektivitātes attiecību viedokļa.
Ņemot vērā no patiesības objektivitātes skatupunkta idejas ir ļoti daudz, tās „lidinās apkārt kā domu mākoņi“ un lielākoties katram ir vēlēšanās, lai viņu ideja pārtaptu realitāte, un visas idejas kopā arī veido mūsējo realitāti, tikai vai tiešām visas idejas ir tik nozīmīgas, lai tiktu iekļautas realitātē. Diez vai, tādā veidā realitāte tiek piegružota ar daudz ko nevajadzīgu, bet iespējams, ka realitāte ir tik plaša, ka viss nevajadzīgais atsijāsies pats? Ja skatās no realitātes uztveres subjektivitātes puses katrs domājošs, progresīvs subjekts uzskata sevi par svarīgu realitātes veidošanas sastāvdaļu, bet realitāte ir pārāk liela, tā nevar sadalīties un ievietoties idejā.
…