Šis staltais Latgales dēls bija ļoti sabiedrisks cilvēks, tika aicināts zemnieku godības plašā apkārtnē, bija muzikāli apdāvināts (spēlēja vijoli un ģitāru), labi dziedāja un bija arī dzejnieks – tautas dziesminieks. Viņa dzeja bija pakārtota dzīves galvenajam saturam – sabiedriskajai darbībai, cīņai par savas tautas labāku dzīvi. Dzejas vārdi bieži radās negaidīti, spēlējot kādu melodiju vai runājot, tie aizgāja tautā, kļuva par folkloru, tāpēc arī mūsdienu izdevumos ir viņa vārsmu dažādi, lai gan tuvi, varianti. Visumā Miglinieka dzeja bija tādā pati kā toreizējā mūsu Latgales dzīve- sāpīga un skumja, tomēr ar cerību uz gaismu, uz saules lēktu, uz Latgales atdzimšanu.
2000. gada beigās Viļakā, tāpat kā citviet Latgalē un arī Rīgā, atzīmējām Pētera Miglinieka 150. dzimšanas dienu.
…
