Ķencis – Čangalienas pušelnieks. Mantkārīgs, vēlas kļūt bagāts un “izsisties” uz augšu. Neattapīgs. Lai gan tic Dievam, viņš tam melo, kaut vai braucot pie Mērnieka, skaitot lūgšanu: „Tu zini, ka bez vajadzības es tevis nelūdzu, negribēdams tevi kaitināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām tev virsū uzbāzies kā es?” Un piebilst: ”To, kā sacīt jāsaka, es tad tev atminēšu un iedomāšu vai visu mūžu.” Romānā attēlots kā komiskais tēls. Ķencis bija čakls strādnieks, taču ļoti enerģisks filozofs. Viņš bija arī ļoti dievticīgs, jo savā runas stilā izmanto no baznīcas vārdiem ņemtus salīdzinājumus. Nav ne labais, ne sliktais tēls romānā, taču ir viens no daudzajiem cilvēkiem, kas dzīvē grib izsisties uz augšu, bet tas neizdodas.
Pietuka Krustiņš – Slātavas pagastskolotājs, sabiedriskais darbinieks, dzejnieks. Jauns cilvēks, vidēja auguma ar kupliem matiem, vienmēr valkāja melnus svārkus, taču mīlēja ģērbties pēc jaunākās modes. Muļķīgs, pārgudrs, patriotisks, taču diezgan iedomīgs brīvības slavētājs. Spilgti parādīta tā laika ne izglītotība un lielība. Romānā attēlots kā komisks tēls, kas parāda tā laika cilvēku raksturīgās iezīmes. Pietuka Krustiņš ļoti bieži izcēlās ar to, ka lietoja daudz svešvārdus un citu valodu vārdus – cilvēki bieži vien nesaprata, ko viņš mēģina pateikt, un, šķiet, ka viņš pats arī to nesaprata. Viņš ir pārliecināts, ka ir ļoti augstā vietā citu cilvēku acīs, taču tā nebija.
…
