Pēc 1917.g. revolūcijas Krievijā arī Latvijā sākās politiskās situācijas destabilizēšana. Ievērojami sāka samazināties vācu un krievu iespaids valsts pārvaldē. Latvieši beidzot kļuva par noteicošo politisko spēku. Izšķīrās divas galvenās politiskās idejas – nacionāli liberālā un kreisi revolucionārā, kurā sāka dominēt latviešu lielinieki. „Nacionālie liberāļi piedāvāja tradicionālo parlamentāro demokrātiju – ar likumiem, kompromisiem, mantisko nevienlīdzību un evolucionāru attīstību. Lielinieki aicināja uz proletariāta diktatūru, visaptverošu mieru, vispārēju vienlīdzību un pasaules darbaļaužu valsti.
Latvijā nopietni turpinājās politisko pariju veidošanās, bet par partijām tās nevarēja saukt, jo bija ļoti nestabilas interešu kopas. Tā kā avīzes un laikraksti bija pieejami dažādu kārtu pārstāvjiem, tad partijas izdeva savas avīzes, lai popularizētu savus uzskatus un idejas latviešu vidū. „F. Veinberga vadītā Latviešu tautas partija grupējās ap „Rīgas Avīzi”, Latviešu konstitucionāli demokrātiskā partija – ap avīzi „Latvija”, Latviešu pilsonības liberālākās aprindas bija saistītas ar „Mājas Viesi” un „Dzimtenes Vēstnesi”, bet īsti demokrātiskās aprindas ar pazīstamo advokātu Gustavu Zemgalu kā vienu no līderiem pulcējās ap laikrakstu „Jaunā Dienas Lapa”. Kā vienu no populārākajām var minēt Nacionāldemokrātisko partiju, tās sastāvā bija latviešu inteliģence. …
