Efektīvas kontroles organizēšana kapitālsabiedrībā

1. IEKŠĒJĀS KONTROLES SISTĒMA KAPITĀLSABIEDRĪBĀ
1.1. KONTROLES JĒDZIENS
Jēdziens “kontrole” Latvijā vēl joprojām cilvēkos izraisa sava veida nepatiku, jo asociējas ar periodu, kad valstī pastāvēja kapitālistiskā valsts iekārta un pastāvošā valsts vara uzskatīja par nepieciešamu cilvēku kontrolēt visos tā dzīves posmos – gan darbā, gan privātajā dzīvē un kontrole nozīmēja stingru uzraudzību, pastāvības ierobežošanu un piespiešanu darīt to, ko nemaz negribas, turpretim citur pasaulē kontrole ir pieņemta kā pats par sevi saprotams līdzeklis sabiedrības mērķu sasniegšanā un darbības attīstīšanā.
Pastāv dažādi pretrunīgi un pat konfliktējoši viedokļi par to, kāds būtu vislabākais un vispareizākais organizācijas vadīšanas veids. Toties kontroles nozīmi vadīšanā lielākā vai mazākā mērā akcentē visu uzskatu pārstāvji, atzīstot, ka sekmīga un efektīva vadīšana prasa labu kontroli. (Līdumnieks A., 1996.)
Ar vārdu “kontrole” parasti saprot pārbaudes, testēšanas un darbības regulēšanas operācijas. Kā vadīšanas funkcija kontrole sevī ietver uz organizācijas darbības mērķiem orientētu standartu noteikšanu, darba izpildes vērtēšanu un salīdzināšanu ar izvēlētajiem standartiem un attiecīgu darbību noviržu novēršanai (koordinācijai). (Līdumnieks A., 1996.)
Kontroles mērķis ir savlaicīgi atklāt kļūdas un neprecizitātes, lai varētu tās laikus izlabot un izvairīties no to atkārtošanās, kā arī nodrošināt sabiedrības darbības atbilstību katras konkrētās valsts likumdošanai.
Kontroles aktivitātes organizācijā sākas tajā pašā brīdī, kad vadība nosaka organizācijas misiju, mērķus un izvirza uzdevumus to sasniegšanai, līdz ar to, kontrolei ir milzīga nozīme organizācijas sekmīgā pastāvēšanā, jo, neveicot kontroli, organizācijā var sākties haoss un nesaskaņas, kas var novest pie organizācijas darbības pārtraukšanas. Tādējādi, ir gandrīz neiespējami iedomāties organizāciju, kas spētu darboties bez savas kontroles sistēmas izveidošanas.
Ir vairāki faktori, kas padara kontroli vitāli svarīgu mūsdienīgās organizācijās: (Līdumnieks A., 1996.)
Nenoteiktība. Visu laiku organizācijas iekšējā un ārējā vidē notiek pārmaiņas, tā neizbēgamas ir tirgus svārstības, jaunu produktu un materiālu parādīšanās, jaunu likumu un noteikumu ieviešana kā tirgū, tā organizācijās. Ar kontroles funkciju vadītāji savlaicīgi atklāj pārmaiņas, kas ietekmē viņu organizāciju, tās produktus un pakalpojumus. Kontrole dod iespēju vadītājiem koncentrēt organizācijas spēkus dažādu draudu novēršanai un sekmīgai jaunu izdevību izmantošanai.
Komplicētība. Neliela mēroga uzņēmējdarbība varētu tikt kontrolēta relatīvi vienkāršā, speciāli neplānotā formā. Turpretim mūsdienu organizācijas prasa daudz rūpīgāku pieeju. Dažādajām ražošanas līnijām vajadzīga rūpīga uzraudzība kvalitātes un izdevīguma nodrošināšanai. Visu laiku ir jāanalizē pašmāju un ārzemju tirgi, to tendences. Kontroli sarežģī organizācijas decentralizācija – filiāļu ģeogrāfiskais izvietojums.
Krīzes situāciju paredzēšana. Ja vadītāji un viņu padotie nekad nekļūdītos, varētu vienkārši noteikt darbu izpildes standartus un galvenokārt pievērsties pārmaiņām apkārtējā vidē. Taču organizācijās strādājošie nereti kļūdās: piemēram, tiek nosūtītas nepareizas detaļas, neveiksmīgi noteiktas cenas, dažas organizācijas vadīšanas problēmas tiek uztvertas kļūdaini.
Kontrole ļauj vadītājam šīs kļūdas atklāt, pirms tās kļūst kritiskas. Analizējot iepriekšējos kļūdu avotus, var paredzēt arī iespēju atkārtotām kļūdām un problēmām. (Praude V. u.c., 2001.)
Milzīgie zaudējumi sabiedrībās un bankroti bieži vien ir sliktas kontroles sistēmas sekas, kaut gan uzņēmēji un vadītāji paši to pat neapzinās. Tieši pakāpeniska kļūdu uzkrāšanās var novest organizāciju līdz krīzei, kad ir jau par vēlu kaut ko labot. Kontroles nepieciešamību var pamatot ar nepieciešamību laikus atklāt un labot kļūdas. Efektīva kontrole kā menedžmenta funkcija ļauj atklāt problēmas un koriģēt organizācijas darbību tā, lai problēmas nenovestu to līdz krīzei. (Praude V. u.c., 2001.)
Atbildības uzturēšana, pilnvaru deleģēšana. Lai organizācija varētu veiksmīgi funkcionēt, tās darbiniekam jāzina sava atbildība un pilnvaras, un arī tas, kā viņa darbs tiks novērtēts. Bez labi organizēta kontroles procesa faktiski ir neiespējami uzturēt atbildību.
Panākumu uzturēšana. Ne mazāk svarīgi ir, lai kontrole būtu spējīga arī noturēt sasniegtos panākumus. Salīdzinot reālos rezultātus ar plānotajiem, vadība var noteikt, vai plāni ir bijuši veiksmīgi. Veicot kontroli var noteikt, tieši kuri panākumi ir bijuši veiksmīgi, un kuri – neveiksmīgi. Līdz ar to var noteikt visefektīvākos darbības virzienus. Kad šie virzieni ir noteikti, vadība var izlemt, kādā virzienā organizācijai ir jāpaplašinās un kāda nozare ir jāstimulē. Nosakot veiksmes un neveiksmes, organizācija var laikus pielāgoties dažādām pārmaiņām gan organizācijā, gan ārpus tās. (Praude V. u.c., 2001.)
…