Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 29.12.2008.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Konspekts 'R.Tretjukas ieskaites 30.variants', 1.
  • Konspekts 'R.Tretjukas ieskaites 30.variants', 2.
  • Konspekts 'R.Tretjukas ieskaites 30.variants', 3.
Darba fragmentsAizvērt

1. Tēva varas nodibināšanās un izbeigšanās.

Tēva vara nodibinājās:

1) ar bērna dzimšanu:
Justiniāna institūcijās teikts: ” Mūsu varā atrodas mūsu bērni, kurus mēs esam radījuši tiesiskā laulībā”. Likumiska un tiesiska bija laulība „cum manu”, kā arī laulība „sine manu”, bet ne konkubināts vai ārlaulība (contubernium). Par laulībā likumīgi dzimušu uzskatīja bērnu, kurš piedzimis ne agrāk kā 182. dienā pēc laulības nodibināšanas un ne vēlāk kā 10 mēnešus pēc laulības izbeigšanās. Katrs bērns, ko dzemdējusi precēta sieva, bija viņas vīra likumīgs dēls vai meita. Romiešu tiesību prezumpcija:„ Tēvs ir tas, uz kuru norāda laulība”.

2) ar leģitimāciju:
Leģitimācija ir juridisks akts, ar kuru konkubinātā dzimušais bērns iegūst laulībā dzimuša bērna stāvokli, nonākt sava īsta tēva varā. Šis institūts galvenokārt attīstījās pēcklasiskā laikā. Raksturīgi ir divi veidi: leģitimāciju ar sekojošu vecāku laulību, kad īstais tēvs likumīgi salaulājas ar sava konkubināta bērna māti un līdz ar laulības aktu bērns nonāk sava īstā tēva varā; un leģitimācija ar valdnieka piekrišanu, kas bija kā žēlsirdības akts īstā tēva līgumam. Šis leģitimācijas veids notika tad, kad īstajam tēva un mātei bija šķēršļi likumiskās laulības nodibināšanai.

Autora komentārsAtvērt
Atlants