Viens no nozīmīgākajiem veidiem, kā skaidrot lēmumu pieņemšanas procesus ārpolitikā ir izmantojot G.Allisona piedāvātos modeļus. Pastāv četri dažādi modeļi- racionālais, organizatoriskais, politiskais un socio-kognitīvais modelis. Viens no visplašāk izmantotajiem un veiksmīgākajiem izmantošanas ziņā ir racionālais modelis. Tiesa gan, tas neizslēdz pārējo modeļu nozīmi, taču viss ir atkarīgs no tā, kādā situācijā tiek pieņemti lēmumi, kas jāanalizē. Ja tas notiek miera laikā ikdienas lēmumu pieņemšanas apstākļos, tad iespējams, ka citiem modeļiem būtu daudz lielāka nozīme, taču, ja analizēta tiek lēmumu pieņemšana krīzes gadījumā, tad daudz veiksmīgāka izvēle mēdz būt tieši racionālais lēmumu pieņemšanas modelis. Lai izvērtētu tā piemērotību, par analizējamo gadījumu var ņemt Kubas krīzi.
Analizējot Kubas krīzi, jāizvērtē abu iesaistīto pušu- gan PSRS, gan ASV- rīcība un pieņemtie lēmumi. PSRS rīcības skaidrojumam pastāv četras dažādas hipotēzes. Pirmā hipotēze- Kubas aizsardzība.1 Padomju Savienība atbalstīja Kubu un piedāvāja tai aizsardzību no ASV un tās atbalstītajiem Kubas režīma pretiniekiem, tāpēc tika izvietotas Padomju Savienības raķetes un militārais aprīkojums. Padomju Savienības līderis Hruščovs uzskatīja, ka Padomju Savienības ir nozīmīgi saistīta ar Kastro un tā režīma likteni, jo Kuba bija piemērs, kā ar brīvības cīņām iedragāt kapitālismu mazāk attīstītajās pasaules daļās, līdz ar to Kuba kļuva par pārbaudījumu arī Padomju Savienības kredibilitātei un varai globālā mērogā. …
