SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Referāta rezultātā autore ir izvirzījusi sekojošus secinājumus:
1. Mediācija ir bijusi galvenais strīdu risināšanas veids jau kopš senās Ķīnas, Japānas, Āfrikas laikiem, kad konfliktus bieži risināja cilšu vai ciema vecākie, savukārt mūsdienās plašāka mediācijas prakse sākās ASV 20. gadsimtā.
2. Mediāciju definē kā brīvprātīgu sadarbības procesu, kurā puses cenšas strīdus risināt sarunu ceļā, panākot savstarpēji pieņemamu vienošanos ar mediatora jeb starpnieka palīdzību.
3. Mediācija nav ierobežota, tā var notikt jebkurā jomā, kur ir radies strīds un strīda dalībnieki ir uzskatījuši mediāciju par nepieciešamu.
4. Gan mediatori, gan strīda puses aiz neziņas, nesagatavotības vai kāda cita cilvēciskā faktora dēļ var pieļaut kļūdas mediācijas procesā, tādējādi izmainot, kā strīds tiek vai netiek atrisināts.
No autores izvirzītajiem secinājumiem, autorei ir radušies šādi priekšlikumi:
1. Kļūdu faktoru mediācijas procesā no strīdu pusēm, būtu iespējams mazināt ar mediācijas norises iepriekšēju izskaidrošanu, kā arī, varētu palīdzēt, informatīvā materiāla izveidošana un izdalīšana vai tā publicēšana internetā, tādējādi, gan popularizējot mediāciju, gan liekot cilvēkiem saprast, no kā mediācijā būtu jāizvairās, bet kam būtu jāpievērš sevišķa uzmanība.
…
