4. gs beigās p.m.ē. pastiprinājās grieķu vergturu demokrātijas krīzes pazīmes. Šīs krīzes rezultātā Atēnas kļuva par Maķedonijas Aleksandra radītās milzu valsts sastāvdaļu. Šīs varenās valsts ātrā sairšana pēc iekarotāja nāves nevarēja apturēt krīzes tālāko attīstību, kurai bija dziļas saknes vergturu iekārtas sabiedriskajās attiecībās. Attīstoties tālāk, krīze noveda pie dziļām pārmaiņām Senās Grieķijas sabiedrības garīgajā dzīvē un pastiprināja sengrieķu filozofijas kontemplatīvo raksturu. Šajā laikā izveidojās trīs galvenie helēnistiskās filozofijas virzieni: skepticisms, epikūrisms un stoicisms.
Savā referātā es apskatīšu divus virzienus no helēnisma laikmeta filozofijas – epikūrismu un stoicismu. Katram no tiem ir savs skatījums uz dzīvi. Epikūra filozofisko meklējumu galveno loku iezīmē jautājums: “Kā cilvēkam dzīvot?”, bet stoiķi savā mācībā galvenokārt uzsver praktisko filozofiju t. i. ētiku. Vispirms apskatīšu Epikūra filozofiju, pēc tam stoiķu un, noslēgumā mēģināšu salīdzināt abas šīs mācības.…
