Ja bērni atsakās runāt, var abi palīdzēt aicinājums uzzīmēt kādu attēlu vai uzrakstīt vēstuli. Uz šī zīmējuma vai vēstules pamata, tā var būt arī domāta mirušajam, var sākties pārrunas. Vienlaikus tā ir arī sava veida terapija. Rakstot vēstuli, bērns var izskaidroties ar mirušo. Zīmējot viņš var izteikt savas baismas un bēdas.
Gandrīz vienmēr bērni jautā, uz kurieni mirušais devies. Tāpēc bērnam jāpiedalās apglabāšanā un jāredz, kā mirušo aprok.
Mums pieaugušajiem, un jo vairāk bērniem, palīdz spēja iztēloties, ka mirušais nav tikai miesa, ko mēs apglabājam, bet arī dvēsele un gars, kas var kādā citā pasaulē turpināt dzīvot.
Kā nu katrs tic, mirušais var aiziet pie Dieva uz debesīm, pie eņģeļiem vai arī vienkārši no mums prom uz citu valstību.
Ļaujiet bērnam par zaudējumu izraudāties, iedrošiniet viņu liet asaras. Stāviet viņam klāt, kad viņš meklē ķermenisku tuvumu, bet nekad nuzmācieties viņam ar to! Ar bēdām katram pašam jātiek galā, mēs varam tikai piedāvāt palīdzību, bet mums nevajag ar to uzmākties.
Mazi bērni savās nebaltās dienās meklē ķermenisku tuvumu, bet lielākie biežāk to noraida. Šādā situācijā nepieciešama pieaugušo takta sajūta, kas mums ļaus izprast to, kas bērnam ir vajadzīgs.
…
