Visi cilvēki savā būtībā ir visai līdzīgi. To spilgti atklāj arī spēcīgais un emocionāli dziļais darbs ‘’Sirmgalvis un jūra’’. Katra indivīda dzīves pamatā ir cīņa. Viss pārējais tiek pakārtots tai. Sirmgalvja dzīves atklāsme ir viņa dzīves atziņa, kas nosaka veiksmi gan kaujā ar zivi, gan arī visās pārējās norisēs, kas, pēc manām domām, izriet no iekšējā pretrunām (kaujām).
Santjago (tāds patiesībā bija sirmgalvja vārds) atzina sev, ka cīniņš viņam ir viss, ka nekā vairāk bez tā nav, bet, grūtību spiests, vēlējās: ’’Kaut jel te būtu zēns... Un kaut man būtu līdz mazliet sāls.’’ Šādos brīžos, runājot par cīniņu, vecais vīrs pārsvēra svaru kausus milzu zivs labā. Uzskatu, jāizmanto tie līdzekļi, kas ir pieejami. Vēloties vienmēr kaut ko labāku, mēs pazaudējam esošo.
Nekad nedrīkst paļauties uz kaut ko nepastāvīgu. Lai gan iekrājis milzu pieredzi, vecais zvejnieks tomēr nebija pārliecināts par sevi, nonākot pie atklāsmes, ka vīrieša dzīvei jēga ir, tikai pārvarot savu nevarēšanu- kaujā pašam ar sevi. Skumja šī doma bija tālab, ka Santjago nejutās pietiekami spēcīgs, lai šo divkauju uzvarētu.…
