Napaleons I uzskatīja par ļoti svarīgu to, ka viņš ticis tautas izvēlēts. Bonapartisms savukārt ir teorija, kas pamato tādas vienpatņa gribas kundzību, kas sākumā cēlusies no kopuma gribas, bet no tās emancipējusies un pati kļuvusi par kungu; tā izmanto savu demokrātisko izcelsmi aizsardzībai pret nedemokrātiskās tagadnes briesmām.5 Bonapartismam ir lielas izredzes gūt panākumus demokrātiski noskaņotās masās, pat ja lielākā daļa spriedumu ir teorētiski aplami.
Tiek uzskatīts, ka līdz zināmai robežai, demokrātija ir radniecīga tirānijai, jo ievēlēta vadoņa demokrātiskais process dod viņam lielākas iespējas uzskatīt sevi par kopējās gribas iemiesojumu un uz šāda pamata prasīt no citiem paklausību un padevību, nekā to varēja aristokrātijā dzimis vadonis.
Vadoņu despotismu nerada tikai viņu bezkaunīgā varas kāre un egoisms. Bieži to nosaka arī godīga pārliecība par savu vērtību no kopējās lietas viedokļa. Ierēdniecības, kas nesavtīgi cenšas kalpot kopējam labumam, ir tendēta pieņemt par nemaināmām normām to, ko tā uzskata par pareizu un vēlamu, līdz ar to izslēdz atšķirīgus centienus, kas kavē partijas tālāko attīstību.
Bet, kad oligarhija sasniedz austu pakāpi, organizācijas vadoņi ne tikai identificējas ar organizācijas darbību, bet identificē organizācijas īpašumus ar saviem personiskajiem īpašumiem un labumiem.
…
