Secinājumi
Nav būtiski kādas specialitātes pedagogi mēs esam, bet mēs varam palīdzēt bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Zinot normāla bērna attīstību un apmācību, iegūstot zināšanas par garīgi atpalikušajiem bērniem, pieliekot sirdi un mīlestību mēs atradīsim pareizākos ceļus, lai bērnam piekļūtu un ar viņu veidotu saziņu. Ikviena pozitīva saskarsme, ikviens pozitīvs skats, vārds vai žests, manā izpratnē, jau palīdz šiem bērniem, tāpēc iespēja, ka mūsu darbošanās būtu neefektīva nav iespējama. Protams, lai tā būtu rezultatīva un strauja, bērnam ir vajadzīgi attiecīgi vingrinājumi, attiecīgas pieejas un metodes. Šo darbu veicot es ieguvu padomus, ko, protams, turpmāk izmantošu saskarē ar garīgi atpalikušajiem bērniem, lai vēl vairāk viņiem palīdzētu pilnveidoties, kā arī ieguvu idejas jaunām rotaļām (skatīt pielikumu).
Ir daudz lietas, kas ikdienā cilvēku spēj iepriecināt, tikai tās ir jāpamana. Citas ir lielākas, citas mazākas, bet tās visas mūs garīgi, fiziski, metāli un emocionāli bagātina. Darbā ar bērniem, neapšaubāmi, prieku sagādā bērnu smaids, viņu spējas pašiem atcerēties, izdarīt prasīto, viņu iniciatīva, bet vēl vairāk vārdi: „Skolotāj, es mīlu tevi!” (Luīze, 3 gadi) Pavisam citu emociju un saviļņojuma pakāpi var gūt redzot, ka bērns ar garīgās attīstības traucējumiem virzās pa attīstības kāpnēm, kas ietver manus nopelnus. Esmu patiešām saviļņota un pateicīga, ka man ir dota šāda iespēja, lai arī sākumā no tās ļoti baidījos, tagad es gaidu katru nodarbību ar nepacietību, jo vēlos redzēt jaunus pārsteigumus, kā arī jaunas mācības man pašai.
…
