Tradicionālais priekšstats par vēstures un atmiņas attiecībām ir šāds: vēsturnieka uzdevums ir būt par atgādinātāju- jārada iespēja nākamajām paaudzēm mācīties no iepriekšējiem piemēriem.
Mūsdienās nedz atmiņa, nedz vēsture nevar būt objektīvas. Abos gadījumos mums jāņem vērā apzinātā un neapzinātā selekcija, interpretācija un izkropļojumi. Un tas viss ir sociāli nosacīts.
Atmiņas sociālās struktūras izpētei pirmais nopietni pievērsās franču sociologs Moriss Halbvahss 20. gs. 20. gados. Viņš apgalvoja, ka atmiņas veidošanos ietekmē sociālās grupas. Indivīdi atceras tiešā, fiziskā nozīmē, bet to, kas ir atcerēšanās vērts un to, kā notiks atcerēšanās, nosaka sociālā grupa. Indivīdi identificējas ar tādiem publiskās dzīves notikumiem, kas ir nozīmīgi grupām, kuru locekļi viņi ir. Tie atceras arī daudz ko tādu, ko paši nav piedzīvojuši.…
