“Tā būs demokrātiska taisnīga valsts, kura nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai,” nobeidzot savu runu, svinīgi pasludināja jaunieceltais Latvijas Republikas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Latvijas valsts neatkarības proklamēšanas aktā Latviešu operas namā (tag. Nacionālajā teātrī) 1918.gada 18.novembī.1 Šī Kārļa Ulmaņa runa izpelnījās jūsmīgus aplausus.
Vēsturnieki un politiķi ļoti pretrunīgi skaidro 1934.gada maija notikumus Latvijā. Kārlis Ulmanis ļoti labi apzinājās tiesiskas valsts pamatprincipus, taču viņš pats nespēja un nevēlējās atbalstīt šo paša deklarēto principu 1934.gada 15.maijā, kad izšķīrās par demokrātijas likvidēšanu.2
Līdz 15.maija valsts apvērsumam Latvijā pastāvēja demokrātiska valsts pārvaldes iekārta. Tā bija parlamentāra republika, kas balstījās uz demokrātisku 1922.gada 15.februārī pieņemto Satversmi. Tā stājās spēkā 1922.gada 7.novembrī 12. dienā.3…
